Visai ilgi nu jau dzīvoju savā mazajā sieviešu burbulī, kur patiesi viena otru atbalstam, priecājamies un kopā skumstam, atbalstam viena otras izaugsmi un arī cilvēcību. Šodien sapratu, ka viens no kolektīviem, kurā darbojos, laikam tāds gluži nav un ir “stereotipisko meiteņu” (nevaru nosaukt par sievietēm piedienošu rīcību), kur tomēr ir drāmas, aizvainojumi, kurus nerisina, intrigas utt. Ko jūs dariet tādās reizēs? Vietas vīzija un radītais sirdij tuvs, bet šodien paraudāju saprotot šo