Dažreiz atskatos uz saviem lēmumiem un nesaprotu, kā varēju būt tik liela muļķe un tā nomest pa bremzēm, jo vienkārši nobijos "ka viss nekādi nevar būt tik labi, simts punkti tur ir kāds zemūdens akmens". Un kad saņemies drosmi, lai atklātu visu, ko jūti, tad viss jau palaists vējā. Damn. Tagad ir pienācis brīdis, kad domāju par to, ka tā bija viena vienīgā iespēja dzīvē, kuru palaidu, muļķe, vējā un to atgūt vai vismaz atkārtot nespīd.