Šodien galvā risinu jautājumu, kapēc man, sasodīts, nepaliek labāk. Es strādāju, es funkcionēju, bet, goda vārds, vairs nespēju atcerēties, kad pēdējoreiz no sirds priecājos vai bēdājos. Emociju nav, ir....nekā.... Es varu pasmaidīt, es varu pabēdāties, bet nav izteikti. Vienīgās, pēdējā laikā, justās emocijas ir skatoties Aušvicas tetovētāju - tas ir tāds dažādu pretīgumu mikslis.