Jau otrā nedēļa skolā un viens nāk uz latviešu valodu - te nav klades, te nav burtnīcas, mājasdarbs neizpildīts. Saku: pirmajā nedēļā biju iecietīga, tagad likšu piezīmi. Ak, tas viens sāk krist izmisumā: Ā! Nē! Lūdzu! Tikai ne to! Tikai ne piezīmi! Es saku: labi, mieru, mieru - vēl piezīmi nelikšu. Viņš atviegloti saļimst krēslā. Pēc stundas pienāk, apķer mani: paldies, ka neielikāt piezīmi. Es jums, skolotāj, par to uzzīmēju planētu. Bet nākamreiz nevajag, lūdzu, mani tā nevajadzīgi satraukt.