Atkal bija pienācis laiks, kuru mamma sauca - kusties, mēs nokavēsim. Bet kā lai vienlaicīgi ātri kustina kājas un redz visu interesanto? Mežu viņa jau bija redzējusi un iepazinusi. Saules stari spītīgi lauzās caur biezajiem egļu zariem, čivināja putni un dūca dažādas mazas radības. Līkums nomainīja līkumu. Mamma rāva roku, iedama krietni ātrāk. Meitēns kleberēja gandrīz skriešus. Ceļa putekļi pacēlās gaisā un, apmetuši loku, pielipa jaunajām sandalēm. Jaunajām, bet tik ļoti cietajām.