Mežs smaržo savādāk. Rudens ienāk nemanot. Tas pieklusina putnu treļļus, bišu dūkšanu. Pat dzenis kokā kaļ klusāk, kā snaudā laižoties. Gaiss ir vienmērīgi vēss un mitruma pilns. Vasaras tveices neskaitāmās atklātās un izvilinātās smaržas nomaina trūdu un sēņu smagnējais aromāts. Sūna atkal atgūst piesātināto zaļumu. It kā būtu to izsūkusi no koku lapām. Tās krīt pār miklo zemi ar vieglu nopūtu. Klusi, bez nožēlas, bet neizbēgami pietuvinot ilgo sasalumu, apsolīto mieru un miegu.