Pārlieku liela aizraušanās ar sevi rada nemieru (stresu). Domājot un rūpējoties par citiem, šī “problēma” lieliski atrisinās, kad saprotu, ka man (personai) īsti plašākā mērogā nav tik lielas nozīmes. Tāpat pamanu, ka iegūtās zināšanas daudzi izmanto citu vērtēšanā nevis savas dzīves pilnveidošanā.

Kā mēs zinām, ka agrākos laikos cilvēki bija mierīgāki? :) Patika frāze, kurai diemžēl neatceros autoru - "Pirms 100 gadiem Latvijā depresijas un stresa nebija. Bija tikai onkulis Andris, kurš plostoja, tante Maija, kas lēca upē un mātes, kurām aizbrauca jumts". Redzu terapeitus, koučus u.c. kā zīmi, ka esam beidzot gatavi risināt jautājumus, kuri ir bijuši cilvēku prātos gadsimtiem. Varbūt tāds viedoklis, jo pati redzu reālas pārmaiņas, kopš strādāju ar šādiem profesionāļiem. 😊

Cilvēks negrib iziet no savas komforta zonas. Patīk būt upura lomā. Man no 10 cilvēkiem tikai 2 izvēlas pieņemt palīdzību un sākt strādāt ar sevi. Un patiešām tie kas strādā viņu dzīves izmainās. Cilvēki grib burvju tabletīti un neko nedarīt. Pašizaugsmes ceļš, vibrāciju aktivizēšana ir pamatīgs darbs ar sevi kur iedodu instrukcijas. Cilvēkam liekas, ka problēmas pašas atrisināsies. Tā nebūs. Jo Plutons ir ienācis uz 22 gadiem un tas ir pamatīgs transformācijas laiks. 🫶

Vispirms jau mums katram līdz apjausmai, ka var būt citādi - mierīgi - ir patiesi dziļi sevī jānonāk. Un varbūt tieši paceļot to paklājiņu, zem kura daudz kas ir paslaucīts, tas miers uz brīdi vēl vairāk pazūd… un vajadzīgs laiks, lai to visu aptvertu, izstrādātu un pieņemtu. Un katram tas notiek citā laikā un tempā. Un bieži vien mēs ārpusē pamanām to, kas ir aktuāls mūsu pašu dzīvē šajā brīdī 🙏