šeit istabā kur vienmēr smiekli kas atstaro absolūtu vienaldzību un nāvi dzīvo mūsu sarūkošais laiks putni skrien istabai garām un par mums smejas aiz nama logiem krāc jūra un par mums smejas uz loga uzlaidusies mārīte noraugās un par mums smejas cik sīkas radībiņas aiz rūtīm sajutušās lielas svarīgas un nemirstīgas tur istabā kur vienmēr smiekli kas atstaro absolūtu vienaldzību un nāvi kāri balts suns ēd mūsu vientulību