šādā vārdā) vārīja kāpostu zupu ziemā, cūku bēru laikā, lielā alumīnija grāpī ar pa virsu peldošiem, milzu speķa gabaliem, kas kā aisbergi palika arvien lielāki, nonākot manā šķīvī. Šo veidojumu manas garšu kārpiņas neakceptēja. Tā pieaugot, es arvien metu līkumu šai kāpostu zupai. Pieklājīgi atteicos, dažiem nācās skaidrot, kā gan esmu nonākusi līdz šai nesaprotamajai stadijai, pilnīgam atteikumam. Tad, pavisam nesen, manā dzīvē tā pamatīgāk ienāca mana brāļa sievas ģimene un arī kovids. ⬇️